Svešvalodu zināšanas

Svešvalodu zināšanas izglītības sistēmā tiek uzskatītas par vienu no prioritātēm, tāpēc skolēni jau sākumskolā sāk apgūt otru valodu, vidusskolā parasti trešo, gadās arī, ka kursi, darbs, dzīvesbiedrs vai ceļojumi iemāca ceturto, piekto, sesto. Latvijā parasti sakām, ka runāt latviešu, krievu un angļu valodā ir nepieciešamība, bet pārējās valodas norāda svešvalodu zināšanas. Interesanta viedokļu apmaiņa rodas brīdī, kad satiekam cilvēkus, kuru dzimtā (un bieži arī vienīgā) valoda ir angļu valoda.

1. situācija
Augstskolas ēkā ienāk dendijs no ASV pārliecinošu smīnu sejā. Studentu diskusijā viņš ielaužas ar mazliet teatrālu un viennozīmīgi ātru valodu. Iepazīstinot ar sevi, Ārons ir lepns, ka gandrīz brīvi runā vāciski. Vakar kāds esot jautājis, no kuras Vācijas daļas viņš nākot. Uz pārējo lūgumu runāt lēnāk reaģē ironiski un pašpārliecināti — mēs taču te visi esam, lai mācītos valodu (patiesībā domājot — lūk, esmu parādījis savu lieliskumu!). Laikam tieši tāpēc pēc neilga laika pārējie studenti sāk ienīst Āronu.

Te vairs nav par ko diskutēt, jo pašpārliecinātība par otras svešvalodas prasmi Eiropas valstīs diezin vai atstāj iespaidu, bet puisis to septiņu mēnešu laikā tā arī nav sapratis.

2. situācija
Tipisks anglis, kurš labi orientējas gan Eiropas kultūrā, gan politiskajā sistēmā. Zina, ka valodas ir nozīmīgas starptautiskā sadarbībā. Britu humora pilns, joprojām lielākoties runā angliski, pat ja prot vācu valodu sarunvalodas līmenī. Marks saka — tā esot vieglāk. Turklāt cilvēki no citām valstīm, viņu satiekot, parasti vēlas lietot angļu valodu. «Visu vēlme runāt ar mani angļu valodā kaitina visvairāk, jo tad mācās tikai citi. Turklāt cilvēki lielākoties domā, ka nevienu citu valodu briti nemaz neprot,» skaidro Marks.

3. situācija
Austrāliete ir ieradusies Eiropā, lai mācītos valodas. Pirms mācību sākšanas Elisona mazliet paceļo un tikai tad spēj vizualizēt to, ko vēstures, ģeogrāfijas un kultūras stundās apguvusi skolā. Motivācija mācīties valodas atrodama vēlmē iepazīt citas kultūras arī caur valodu, lai pilnīgāk izprastu mūziku, literatūru un cilvēku savstarpējo komunikāciju. «Skolas laikā gan ir grūti motivēt sevi apgūt citu valodu. Protams, daudzi skolēni Austrālijā mācās svešvalodas, taču vairāk gan jautrības pēc, lai varētu pateikt kaut ko citā valodā. Teikt ko tādu Eiropā ir pat kauns, jo cilvēki ir pārliecināti par svešvalodu zināšanu nozīmību. Tomēr jāsaprot arī situācija Austrālijā. Mēs tik reti dzirdam citas valodas, kur nu vēl esam spiesti tās saprast vai izmantot. Man pašai pirmā diena, kad runāju tikai vācu valodā, likās kaut kas tik neierasts, ka mājiniekiem grūti to izskaidrot!» stāstīja Elisona.

4. situācija
Puisis no Kalifornijas (ASV) brīvi runā angliski, vāciski, spāniski, saprot slovēņu, itāļu un arī latviešu valodu. Ar citām valodām Ramsijs iepazinies jau bērnībā, jo viņa vecvecāki dzimuši Latvijā, tāpēc bijusi iespēja dzirdēt latviešu valodu. Pēc skolas beigšanas gadu dzīvojis Meksikā un tā iemācījies spāņu valodu. Tad iepazinies ar austrieti un pārvācies uz dzīvi Austrijā, kur apgūta vācu valoda, iepazīta slovēņu un itāļu valoda. «Pat ja it visur varētu iztikt ar angļu valodu, citu valodu zināšanas šķietami atver vārtus konkrētai valstij un sabiedrībai no iekšpuses. Esot konkrētā vidē un sabiedrībā ir visvieglāk apgūt citu valodu, tāpēc visiem iesaku mēģināt vismaz dažus mēnešus padzīvot valstī, kuras valodu vēlaties apgūt. Man personiski viena no interesantākajām pieredzēm bija Latvijā. Netālu no Brīvības pieminekļa notika krievvalodīgo demonstrācija pret izglītības sistēmas maiņu, bet es to nezināju, tāpēc vienam demonstrantam lūdzu paskaidrot, kas notiek. Viņš man nespēja pateikt pat vienu vārdu latviski, krievu valodā atkārtojot — es neko nesaprotu. Tas likās apbrīnojami, jo cilvēks varbūt kopš bērnības dzīvo valstī, kuras valodā nezina neko. Es pēc mēneša jau spēju pateikt elementāras frāzes,» daļēji latviski, daļēji angliski stāsta Ramsijs.

Pat ja esam mazliet eksotiski cits citam, divi poli tomēr satuvinās — cilvēki, kuru dzimtā valoda ir angļu, arvien biežāk aizdomājas par svešvalodu zināšanu nozīmību, bet daudzvalodīgie eiropieši vairs nevienādo amerikāņu, austrāliešu, britu un visu pārējo cilvēku spēju runāt tikai angļu valodā ar aprobežotību vai inteliģences trūkumu. Dzīve arvien biežāk saved kopā cilvēkus no dažādām valstīm un, pateicoties valodas prasmēm, sākam saprasties arvien labāk, pat ja visvieglāk komunikācija joprojām risinās internacionālajā — angļu valodā. Taču ar angļu valodu parasti pietiek «virskārtas nosmelšanai», ja gribas uzzināt, kas dzelmē noglabāts, jāsāk runāt tajās daudzajās dīvainajās valodās, kas joprojām samudžina komunikāciju un vienlaicīgi dara to tik pievilcīgi daudzveidīgu!